Esiet sveicināti mūsu mājas lapā !

RĪGAS SVĒTĀS TERĒZES NO BĒRNA JĒZUS ROMAS KATOĻU DRAUDZE

Dievkalpojumi draudzē

P. sv.Mise 10:30

slavēšana 18:00

sv.Mise 18:30

katehēze 19:15

O. sv.Mise 10:30

T. sv.Mise 10:30

C. sv.Mise 10:30

P. sv.Mise 10:30

11:00 - 19:00 adorācija

S. sv.Mise 9:00 ar laudēm

Sv. adorācija, grēksūdze 09:30 - 10:50

Draudzes sv.Mise 11:00

Mūsu Kungs valda, Viņa valstība ir mūžīga

Kristus Karaļa jēdziens vēstures gaitā ir radījis gan šķelšanos, gan pretrunas, gan pārpratumus. Kristus Karaļa vārdā armijas ir karojušas savā starpā. Kristus tomēr nav ne Latvijas, ne Krievijas, ne Amerikas karalis, Viņš ir universa Karalis. Kristus Karaļa vārdā kā vienīgā pareizā ir bijusi apstiprināta monarhijas politiskā iekārta, bet Karaļa jēdziens savā būtībā nav pretrunā ne ar vārdu prezidents, ne diktators. Tas ir vārds, kas vienkārši nozīmē to, kas ir galvgalī, to, kas ir atbildīgs par tautu vai cilvēku kopienu. Šajā nozīmē Kristu var saukt par karali un tas nenozīmē, ka monarhija ir pārāka par demokrātiju, jo jēdziena būtība nav šajos pretnostatījumos. Nosaucot Kristu par Karali, mēs tomēr runājam par kādu, kurš ir nācis pie varas. Evaņģēlijā Kristus ir ļoti skaidri izteicies šajā sakarā. Kad pēc maizes pavairošanas pūlis vēlējās Viņu iecelt par karali, Viņš aizbēga tuksnesī un kalnos, lai slēptos no viņiem. Jēzus tātad nevēlējās piekrist idejai, ka Viņš, kā mesija, obligāti ir jākronē kā jūdu tautas politiskais līderis.

Ko nozīmē būt karalim – saskaņā ar Jēzus mācību. Vai karalis ir tas, kurš valda pār tautu? Savā ziņā tā ir, bet tā nav karaļa būtība. Valdīt nozīmē būt vienkārši līderim, tas nozīmē būt priekšgalā, bet tā nav karaļa būtība. Karalis vispirms ir tas, kurš nodrošina cilvēku kopienas vienotību. Viņš to ne tikai pulcina kopā, bet vieno. Karalis ir tas, kurš piepilda ar jēgu kādas cilvēku kopienas kopību. Viņš ir tuvs katram šīs kopienas cilvēkam, viņš ir kā galva kopienai, kas ir viena miesa. „Un visu, ko jūs darāt vienam no maniem vismazākajiem brāļiem, jūs man darāt.” Šīs pasaules karaļiem to ir ļoti grūti realizēt. Šajā nozīmē Jēzus ir karalis, jo identificē sevi ar katru savas valstības cilvēku. Kā karalis Viņš uzņemas rūpes par katru savā karaļvalstī. Atcerēsimies pravieša Ezehiela vārdus: „Avis, kuras pazaudēju, es atradīšu, slimos dziedināšu, ievainoto rētas tiks apkoptas.” Viņš ir ne tikai uzmanīgs pret katru kā pret sevi pašu, bet ir spējīgs arī mūs darīt par karaļiem. Tā ir kristības sakramenta jēga. Tieši tāpēc kristību noslēgumā priesteris ar hrismas eļļu apzīmē jaunkristītā galvu un saka, ka viņš ir kļuvis vienots ar Kristu, kas ir Karalis, Pravietis un Priesteris.

Sagatavoja priesteris Māris Ozoliņš

Draudzes lapiņa Nr. 387 (23.11.2014)

APOKALIPSE

386Jāņa Atklāsmes grāmata ir pēdējā no Jaunās derības grāmatām. Tā tiek saukta arī par Apokalipsi. Tradicionāli tiek uzskatīts, ka šo grāmatu ir sarakstījis apustulis Jānis, atrodoties trimdā Patmosa salā, kas atrodas netālu no mūsdienu Turcijas teritorijas Egejas jūrā. Apokalipses grāmata tiek pieskaitīta pie Bībeles apokaliptiskās literatūras, kas savukārt pieder pie pravietiskā rakstības žanra.

Vārds ”apokalipse” nāk no sengrieķu ”apokalypsis”, kas nozīmē – „atklāsme, atklāšana, izpaušana”. Ārpus Atklāsmes grāmatas piemēri par apokaliptisko literatūru Bībelē ir atrodami, piemēram, Daniela gr. 7.–12.nodaļās, Jesajas gr. 24.–27.nodaļās, Ecekiela gr. 37.–41.nodaļās un Caharijas grāmatas 9.–12.nodaļās. Apokaliptiskās grāmatas bija uzrakstītas laikā, kad bija jāievēro zināma piesardzība, tādējādi ziņa tika pasniegta ar simbolu un tēlu palīdzību.

Ārpus bibliskā jēdziena vārds „apokalipse” bieži tiek lietots attiecībā uz pasaules galu un notikumiem, kas ar to varētu saistīties. Tādi pasaules gala notikumi kā otrā Jēzus atnākšana un Armagedona kauja bieži ir attiecināti uz Apokalipsi. Apokalipse būs pēdējā un galīgā atklāsme, ko Dievs sniegs sava Dēla, Jēzus Kristus, otrreizējās atnākšanas dienā. Tā ir uztverama arī kā priecīgs notikums, kā cilvēces un visas radības pilnīga atpestīšana, kuru Baznīca un katrs kristietis ir aicināts tuvināt, pakļaujot savu dzīvi Dievam un piedaloties Viņa atpestīšanas darbā.

Sagatavoja pr. Māris Ozoliņš

Draudzes lapiņa Nr.386 ( 16.11.20214)

Laterāna bazilikas iesvētīšanas gadadiena

laterana-bazilika-iesvetisanas-gadadiena_coverPāvests ir Romas bīskaps, un Laterāna bazilika ir viņa katedrāle. Tās iesvētīšanas gadadienu 9.novembrī atzīmē jau kopš 12.gs., sākotnēji to darot Romā, vēlāk - visā Romas katoļu Baznīcā, parādot godu bazilikai, kas ir “visu Romas un pasaules baznīcu māte un galva”.

Bazilika Romas katoļu baznīcā ir priviliģēta baznīca. Tas ir goda nosaukums, ko tai piešķir Romas pāvests. Parasti tās ir baznīcas, kurās atrodas brīnumdarošas svētbildes, Svēto relikvijas un uz kurām dodas svētceļotāji, lai godinātu un pielūgtu Jēzu Kristu un viņa māti Jaunavu Mariju.

Romas katoļu Baznīcā tiek izšķirti divi baziliku veidi: “Basilica majoris” — lielā bazilika un “Basilica minoris” – mazā bazilika. Abu veidu bazilikas ir baznīcu goda nosaukumi.

“Basilica majoris” – lielās bazilikas ir pasaulē tikai četras un tās visas atrodas Itālijā Romas pilsētā, tās ir

Svētā Pētera bazilika, kura atrodas Vatikāna teritorijā; bazilikā atrodas Svētā Pētera kaps;

Svētā Jāņa Laterāna bazilika, kas ir pasaules un Romas katedrāle;

Svētās Marijas Madžori bazilika, kurā atrodas Betlēmes silītes relikvija;

Svētā Paula ārpus mūriem bazilika, kas atrodas benediktīniešu pārvaldījumā, kurā atrodas Svētā Paula kaps.

“Basilica minoris” – mazās bazilikas atrodas dažādās pasaules pilsētās.

Lielās bazilikas, kā arī dažas no mazajām bazilikām savu nosaukumu un privilēģijas ir ieguvušas jau no neatminamiem laikiem, citas mazās bazilikas privilēģijas un titulu iegūst tikai no pāvesta. Dokumenti, kas apliecina baznīcai piešķirto goda titulu un privilēģijas, kas tiek saprastas zem nosaukuma bazilika, ir dekrēts, kuru piešķir Svētā dievišķā kulta un sakramentu kongregācija un bulla, kuru paraksta pāvests. Garīdznieks, kas vada bazilikas darbu, tiek saukts par rektoru.

Sākot ar mūsu ēras 4.gadsimtu katoļu lūgšanu vietām sāk būvēt celtnes, kas arhitektoniski atbilst tā laika sabiedriskajām celtnēm – bazilikām, kurās tiek novietoti altāri. No šīm sabiedriskajām celtnēm arī tiek aizgūts nosaukums bazilika. Tāpēc Romas impērijas nākamos gadsimtos pastāv kā sabiedriskās bazilikas, tā arī sakrālās celtnes – bazilikas. Romā pirmās bazilikas kristiešu kulta vajadzībām imperatori neļāva būvēt pilsētas teritorijā, tāpēc tās tika celtas pie pilsētas, vēlāk iegūstot nosaukumu “ārpus mūriem”. Atkarībā no tā, kas konstruējis un finansējis bazilikas, tām mēdz nosaukumos pieminēt arī to būvētāju vārdus. Tā, piemēram, imperators Honorijs finansēja Svētā Paula ārpus mūriem bazilikas celtniecību, tāpēc tā tiek saukta par Svētā Paula ārpus mūriem Honorija baziliku, līdzīgi pāvests Libērs finansēja Svētās Marijas Madžori bazilikas celtniecību, tāpēc to mēdz saukt par Libēra baziliku, bet imperators Kontantīns finansēja Svētā Pētera un Svētā Jāņa Laterāna baziliku būvniecību, par to tās mēdz saukt par Konstantīna bazilikām.

Teksts sagatavots pēc interneta materiāliem

Draudzes lapiņa Nr. 385 ( 09.11.2014)


Mīlestību var atmaksāt vienīgi ar Mīlestību.

Sv. Terēze no Bērna Jēzus

Notikumu kalendārs