Esiet sveicināti mūsu mājas lapā !

RĪGAS SVĒTĀS TERĒZES NO BĒRNA JĒZUS ROMAS KATOĻU DRAUDZE

Dievkalpojumi draudzē

P. sv.Mise 10:30

slavēšana 18:00

sv.Mise 18:30

katehēze 19:15

O. sv.Mise 10:30

T. sv.Mise 10:30

C. sv.Mise 10:30

P. sv.Mise 10:30

11:00 - 19:00 adorācija

S. sv.Mise 9:00 ar laudēm

Sv. adorācija, grēksūdze 09:30 - 10:50

Draudzes sv.Mise 11:00

APOKALIPSE

386Jāņa Atklāsmes grāmata ir pēdējā no Jaunās derības grāmatām. Tā tiek saukta arī par Apokalipsi. Tradicionāli tiek uzskatīts, ka šo grāmatu ir sarakstījis apustulis Jānis, atrodoties trimdā Patmosa salā, kas atrodas netālu no mūsdienu Turcijas teritorijas Egejas jūrā. Apokalipses grāmata tiek pieskaitīta pie Bībeles apokaliptiskās literatūras, kas savukārt pieder pie pravietiskā rakstības žanra.

Vārds ”apokalipse” nāk no sengrieķu ”apokalypsis”, kas nozīmē – „atklāsme, atklāšana, izpaušana”. Ārpus Atklāsmes grāmatas piemēri par apokaliptisko literatūru Bībelē ir atrodami, piemēram, Daniela gr. 7.–12.nodaļās, Jesajas gr. 24.–27.nodaļās, Ecekiela gr. 37.–41.nodaļās un Caharijas grāmatas 9.–12.nodaļās. Apokaliptiskās grāmatas bija uzrakstītas laikā, kad bija jāievēro zināma piesardzība, tādējādi ziņa tika pasniegta ar simbolu un tēlu palīdzību.

Ārpus bibliskā jēdziena vārds „apokalipse” bieži tiek lietots attiecībā uz pasaules galu un notikumiem, kas ar to varētu saistīties. Tādi pasaules gala notikumi kā otrā Jēzus atnākšana un Armagedona kauja bieži ir attiecināti uz Apokalipsi. Apokalipse būs pēdējā un galīgā atklāsme, ko Dievs sniegs sava Dēla, Jēzus Kristus, otrreizējās atnākšanas dienā. Tā ir uztverama arī kā priecīgs notikums, kā cilvēces un visas radības pilnīga atpestīšana, kuru Baznīca un katrs kristietis ir aicināts tuvināt, pakļaujot savu dzīvi Dievam un piedaloties Viņa atpestīšanas darbā.

Sagatavoja pr. Māris Ozoliņš

Draudzes lapiņa Nr.386 ( 16.11.20214)

Laterāna bazilikas iesvētīšanas gadadiena

laterana-bazilika-iesvetisanas-gadadiena_coverPāvests ir Romas bīskaps, un Laterāna bazilika ir viņa katedrāle. Tās iesvētīšanas gadadienu 9.novembrī atzīmē jau kopš 12.gs., sākotnēji to darot Romā, vēlāk - visā Romas katoļu Baznīcā, parādot godu bazilikai, kas ir “visu Romas un pasaules baznīcu māte un galva”.

Bazilika Romas katoļu baznīcā ir priviliģēta baznīca. Tas ir goda nosaukums, ko tai piešķir Romas pāvests. Parasti tās ir baznīcas, kurās atrodas brīnumdarošas svētbildes, Svēto relikvijas un uz kurām dodas svētceļotāji, lai godinātu un pielūgtu Jēzu Kristu un viņa māti Jaunavu Mariju.

Romas katoļu Baznīcā tiek izšķirti divi baziliku veidi: “Basilica majoris” — lielā bazilika un “Basilica minoris” – mazā bazilika. Abu veidu bazilikas ir baznīcu goda nosaukumi.

“Basilica majoris” – lielās bazilikas ir pasaulē tikai četras un tās visas atrodas Itālijā Romas pilsētā, tās ir

Svētā Pētera bazilika, kura atrodas Vatikāna teritorijā; bazilikā atrodas Svētā Pētera kaps;

Svētā Jāņa Laterāna bazilika, kas ir pasaules un Romas katedrāle;

Svētās Marijas Madžori bazilika, kurā atrodas Betlēmes silītes relikvija;

Svētā Paula ārpus mūriem bazilika, kas atrodas benediktīniešu pārvaldījumā, kurā atrodas Svētā Paula kaps.

“Basilica minoris” – mazās bazilikas atrodas dažādās pasaules pilsētās.

Lielās bazilikas, kā arī dažas no mazajām bazilikām savu nosaukumu un privilēģijas ir ieguvušas jau no neatminamiem laikiem, citas mazās bazilikas privilēģijas un titulu iegūst tikai no pāvesta. Dokumenti, kas apliecina baznīcai piešķirto goda titulu un privilēģijas, kas tiek saprastas zem nosaukuma bazilika, ir dekrēts, kuru piešķir Svētā dievišķā kulta un sakramentu kongregācija un bulla, kuru paraksta pāvests. Garīdznieks, kas vada bazilikas darbu, tiek saukts par rektoru.

Sākot ar mūsu ēras 4.gadsimtu katoļu lūgšanu vietām sāk būvēt celtnes, kas arhitektoniski atbilst tā laika sabiedriskajām celtnēm – bazilikām, kurās tiek novietoti altāri. No šīm sabiedriskajām celtnēm arī tiek aizgūts nosaukums bazilika. Tāpēc Romas impērijas nākamos gadsimtos pastāv kā sabiedriskās bazilikas, tā arī sakrālās celtnes – bazilikas. Romā pirmās bazilikas kristiešu kulta vajadzībām imperatori neļāva būvēt pilsētas teritorijā, tāpēc tās tika celtas pie pilsētas, vēlāk iegūstot nosaukumu “ārpus mūriem”. Atkarībā no tā, kas konstruējis un finansējis bazilikas, tām mēdz nosaukumos pieminēt arī to būvētāju vārdus. Tā, piemēram, imperators Honorijs finansēja Svētā Paula ārpus mūriem bazilikas celtniecību, tāpēc tā tiek saukta par Svētā Paula ārpus mūriem Honorija baziliku, līdzīgi pāvests Libērs finansēja Svētās Marijas Madžori bazilikas celtniecību, tāpēc to mēdz saukt par Libēra baziliku, bet imperators Kontantīns finansēja Svētā Pētera un Svētā Jāņa Laterāna baziliku būvniecību, par to tās mēdz saukt par Konstantīna bazilikām.

Teksts sagatavots pēc interneta materiāliem

Draudzes lapiņa Nr. 385 ( 09.11.2014)

Visu Svēto Diena

384 Visu svēto dienu 1. novembrī sāka svinēt pāvesta Gregora III (731 – 741) laikā,
kad viņš 1. novembrī iesvētīja visiem svētajiem veltītu kapelu Pētera bazilikā.
Baznīca mūs aicina pārdomāt kas ir svētums un to ka visi esam uz to aicināti, kā arī
svinēt šos svētkus kopā ar visiem svētajiem debesīs.
Svētums pirmām kārtām ir laime. Mūsu laime būt Dieva bērniem izprotama ne
tikai simboliskā nozīmē, it kā ar to mēs gribētu teikt, ka Dievs pret mums attiecas,
kā Tēvs pret bērniem, ka Viņš par mums rūpējas un pasargā no grūtībām, bet gan
daudz radikālākā un pilnīgākā veidā. Mēs esam Dieva bērni, jo esam Viņa dzimums,
Viņa ģimenes locekļi, mēs saņemam Viņa paša dzīvību, kā bērni saņem dzīvību no
saviem vecākiem. Dievs ir mūsu Tēvs pilnīgā nozīmē, kā Viņš ir viendzimušā Dēla
Jēzus Kristus Tēvs. Būt kristiešiem, būt svētiem, tas nozīmē būt Dieva bērniem,
būt Jēzus Kristus brāļiem un māsām, nest sevī to dzīvību, kas piepilda Kristu kopš
mūžības un ko viņš saņem no Tēva un ar kuru mūs piepilda. Kādi mēs būsim, kad
sasniegsim svētuma pilnību? Mēs vienkārši būsim Dieva mīlestības pilnīgi piepildīti
un pārveidoti, kad Viņš tiešam kļūs mūsu būtība un kaut kāda ziņā arī mūsu miesa.
To mēs vēl pilnībā nezinām, mēs esam no tā vēl tālu, mes šajā brīdī vēl esam
ceļā ar visiem mūsu trūkumiem un grēkiem, kas mūs apgrūtina šo ceļu un mums
neļauj pilnā ātrumā skriet uz svētumu. Bet mēs jau esam Dieva bērni. Tā ir realitāte,
kas mūsos ir iesākusies kopš mūsu kristības. Dieva dzīve ir sākusi mūs pārņemt un
pārveidot un darīt laimīgus.

Sagatavoja priesteris Māris Ozoliņš

Draudzes lapiņa Nr.384 (02.11.2014)


Tu nezini, cik liela ir Jēzus mīlestība pret tevi – mīlestība, kas prasa no tevis VISU, jo vēlas, lai tavs svētums būtu bezgalīgs.

Sv. Terēze no Bērna Jēzus

Notikumu kalendārs