Drīz jau klāt laiks, kad svētceļnieku straumes no visām Latvijas pusēm atkal plūdīs uz Aglonu, Latvijas Vissvētākās Jaunavas Marijas galveno sanctuāriju.

15. augusts ir Vissvētākās Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas svētki – vieni no galvenajiem katoļu Baznīcas svētkiem, kas tiek svinēti par godu Jaunavai Marijai, Jēzus Kristus Mātei. Evaņģēlijā šis notikums nav aprakstīts, bet baznīcas tradīcijā ir drošas liecības par šo faktu.

Aglonā šie ir galvenie gada svētki, un uz tiem parasti ierodas katrs Latvijas katolis, kas vēlas kopā ar saviem ticības brāļiem svinēt svētkus Dievmātei. Šajā dienā svinīgi dievkalpojumi notiek visās Latvijas katoļu baznīcās, taču galvenā uzmanība pievērsta Aglonas bazilikai, kur atrodas Aglonas Brīnumdarītājas Dievmātes svētglezna. Šo svētku svinēšanu kā dogmu Romas pāvests Pijs IX pasludināja tikai 1950.gada 1.novembrī, lai gan svētki svinēti sen.

Par Aglonu stāsta ne vienu vien brīnumu. Piemēram, kāds zemnieks Kristaps Mateisāns no Spīku ciema pāri Cirīša ezeram bija vedis uz Aglonu bērnu kristīt. Airējoties pāri ezeram, sacēlusies liela auka un viļņi sākuši svaidīt laivu, un zemnieks, valdīdams to, nav pamanījis, kā bērns iekritis ezerā. Apjautis nelaimi, Kristaps sācis skaļā balsī piesaukt Aglonas Dievmāti. Un tajā pašā brīdī bērns atradies krasta tuvumā – krastmalā esošie cilvēki to dzīvu un veselu izvilkuši no ezera.

Aicinām arī mūsu draudzi pievienoties gan svētceļojumam, gan svētku svinēšanai kopīgā lūgšanā par Latviju, Baznīcu un mums nepieciešamajām žēlastībām.

Sagatavoja pr. Māris

Draudzes lapiņa Nr.370 (27.07.2014)

Evaņģēlija prieks, kas piepilda mācekļu kopienas dzīvi, ir misionārais prieks. To piedzīvo septiņdesmit divi mācekļi, kas atgriežas no savas misijas prieka pilni (sal. Lk 10:17). To jūt Jēzus, kurš gavilē Svētajā Garā un godā Tēvu, jo Viņa atklāsme sasniedz nabadzīgos un mazos (sal. Lk 10:21). To apbrīnā izjūt tie, kuri kā pirmie pieņem kristību, kad Vasarsvētkos katrs savā valodā dzird Apustuļu sludināšanu (sal. Apd  2:6). Šis prieks ir zīme tam, ka Evaņģēlijs ir pasludināts un nes augļus. Bet tam vienmēr piemīt arī iziešanas un dāvāšanas spriegums, spriegums, kas ceļas no tā, ka izejam no sevis, ka ejam un sējam aizvien no jauna un aizvien tālāk. Kungs saka: „Iesim citur tuvējos ciemos un pilsētās, lai Es tur sludinātu, jo tāpēc es esmu atnācis!’ (Mk 1:38). Kad kādā vietā sēkla ir iesēta, Viņš tur neuzkavējas ilgāk, lai sīkāk paskaidrotu vai dotu papildus zīmes, bet, Gara vadīts, dodas tālāk.

Vārds sevī slēpj iespējas, ko nevaram iepriekš paredzēt. Evaņģēlijs runā par sēklu, kas iesēta aug pati arī tad, kad zemkopis guļ (sal. Mk 4:26-29). Baznīcai jāpieņem šī neaptveramā brīvība, kas piemīt Vārdam – tas ir iedarbīgs savā veidā, ļoti dažādās ārējās formās, kas bieži neatbilst mūsu paredzējumiem un lauž mūsu shēmas.

Baznīcas tuvība ar Jēzu ir tuvība kopīgajā ceļā, un kopība „savā būtībā atklājas kā misionāra komūnija”.[1] Ir vitāli svarīgi, lai Baznīca, uzticīga sava Skolotāja piemēram, šodien iziet pasludināt Evaņģēliju visiem un visur, izmantojot katru izdevību, bez vilcināšanās, bez nepatikas un bez bailēm. Evaņģēlija prieks pienākas visiem, nevienu neizslēdzot. Tā to eņģelis pasludina Betlēmes ganiem: „Nebīstieties, jo, lūk, es jums pasludinu lielu prieku, kas notiks visiem ļaudīm” (Lk 2:10). Atklāsmes grāmata vēstī par „mūžīgo Evaņģēliju, lai sludinātu tiem, kas dzīvo virs zemes, un visām tautām, un ciltīm, un valodām, un tautībām” (Atkl 14:6).

Citēts Pāvesta Franciska apustuliskais pamudinājums „Evaņģēlija prieks”

[1]Jānis Pāvils II. Ap. pamud. Kristieši pasaulē (Christifideles laici) (1988. gada 30. decembris), 32, 69. lpp.

Draudzes lapiņa Nr. 369 (20.07.2014)

Mums vispirms jāpieņem vārds, ko Kristus sēj. Mums jāsagatavo zeme, lai tas varētu uzdīgt, augt un nest augļus. Kad esam cienīgi saņēmuši Vārdu, mēs varam darboties saskaņā ar to, lai tas būtu efektīvs mūsu un sabiedrības dzīvē. Mums, kristiešiem, jābūt vienotiem Vārdā, atklāsmē, kuru Kristus mums dāvina. Dieva Vārds kļūs par mūsu personīgāsun draudzes dzīves kopīgo darbības principu un avotu katrai pastorālai darbībai. jēzus mūs aicina sludināt Viņa Vārdu. Viņš sagaida, ka nesīsim svētā Gara augļus, Dieva valstības augļus, kas ir miers, prieks un mīlestība, lai tie parādītos mūsu vidū, lai mēs kļūstu par zīmi pasaulei. ja mums būs mīlestība mūsu starpā, pasaule ticēs, ka esat Kristus mācekļi. Mēs nevaram citur saņem šo Vārdu, kā vienīgi no Kristus. Viņš ir vienīgais sējējs. Viņš mūs aicina augt Vārda izpratnē, lai mēs pastāvētu vienoti Viņa Vārdā. Mēs varam lasīt apustuļu darbos, ka pirmā kristīgā jeruzalemes kopiena, kas ir visu Baznīcas kopienu modelis, bija vienoti euharistijā, Vārdā un savas dzīves veltīšanā, lai kalpotu. Kur esmu es, tur būs arī mans kalps, saka Kristus. Centīsimies būt vienmēr tur, kur ir mūsu Kungs. Vai ir iespējams lielāks prieks, kā mājot Kunga namā visās sava mūža dienās?!

pr. Māris Ozoliņš

Draudzes lapiņa Nr.368 (13.07.2014)