Esiet sveicināti mūsu mājas lapā !

RĪGAS SVĒTĀS TERĒZES NO BĒRNA JĒZUS ROMAS KATOĻU DRAUDZE

DIEVKALPOJUMI

 

Svētdienās Svētā Mise 11:00 (pirms tam – adorācija, iespēja saņemt gandarīšanas sakramentu)

 

Darbadienās Svētā Mise 8:15

 

Sestdienās Sv. Mise nenotiek (notiek pēc iepriekšējas vienošanās) 

 

Lielajos svētkos, kas iekrīt darbadienās –
Svētā Mise&nbsp18:30

Monthly Archives: novembris 2014

Slavējiet Kungu!

slavejiet_kungu-cover388„Pirms četriem gadiem, kad atnācām uz svētās Terēzes draudzi, man bija noraidoša attieksme pret estrādes mūzikas intonācijām Baznīcā. Tomēr tagad spēlēju basģitāru draudzes slavēšanas ansamblī. Esmu nācis pie atziņas, ka saturs ir svarīgāks par formu. Jēzus teica, ka Viņam slāpst, bet neteica, ka dzers tikai no zelta un sudraba traukiem. To, protams, nedrīkst izmantot ļaunprātīgi. Mēs cenšamies pilnveidoties, lai mūzika tiešām palīdzētu pacelties priekā un pateicībā.”

Andrejs

„Varu no sevis kā muzikologs piebilst, ka ļoti svarīga ir solista balss, kas nes vēsti klausītājiem, un, pateicoties Agitas balss nesamākslotajam, patiesajam tembram, bez ārišķīgas eksaltācijas un ar iekšēju pārliecību atklājas ticības un mīlestības spēks. Paldies visiem, kas ziedo savu laiku, enerģiju, sirds degsmi kopīgam darbam draudzes labā. Īpaša pateicība priesterim Mārim par iniciatīvu un izpratni, dalību slavēšanā un tās garīgo un praktisko vadību.

Dievs aicina darboties, un tā Nauris, Aija, Agita un Andrejs iziet no ieslēgšanās savā komforta zonā un, pārvarot neuzticēšanos sev, uzdrošinās stāties klausītāju priekšā, kas nebūt nav viegli, bet pirmajā vietā ir dziedājums Dievam, Viņa pielūgsme un aicinājums darboties mūsu dzīvē, pateicoties par visu.”

Anita

„Pagājušogad man bija vēlme pagatavot kaut ko no koka. Tai laikā Evaņģelizācijas skolā novēroju, kā slavēšanās spēlē kahonu. Kahons kā perkusija daudz vairāk uzrunāja nekā ierastās džambas. Tā es uztaisīju kahonu un ierados uz slavēšanas grupas mēģinājumu izmēģināt, kā skan. Un joprojām skan…

Tā es atklāju slavēšanas lūgšanu. Atrados (un joprojām) tehniskās un visādi citādi varēšanas nodarbībā, paļāvībā realizējot brīvo gribu sākt kahonizēties, Dievs apliecināja, ka ar Viņu viss ir iespējams.

Es piedzīvoju, kā Kungs vistiešākajā veidā izmanto mani par savu instrumentu.

Dieva pedagoģija caur šo instrumentu māca man nabadzības būtību, paklausību, iecietību, savaldību, pacietību, pazemību, Kristus miesas locekļu daudzveidības skaistumu, kas kulminē skaņā.

Paldies grupas brāļiem un māsām, ka devāt man šādu iespēju.”

Nauris

„Pirms gada, vienā no Alfas atklāšanas reizēm mūsu draudzē, piegāju pie Agitas un pajautāju, vai viņai būtu laiks un iespēja man pamācīt slavēšanas dziesmas. Man mājās bija ģitāra, zināju uz tās sameklēt pāris akordus. Tā bija visas mana prasmes un muzikālā izglītība, bet tik ļoti gribējās spēlēt, slavēt, lidot mūzikā… Viņas atbilde bija ne vien pozitīva, saņēmu arī aicinājumu nākt uz mēģinājumiem. Man pat domu nebija par dalību slavēšana grupā, spēlēšanu citiem. Atceros savu pirmo mēģinājumu un pirmo dziesmu “Lai līst, lai nolīst Tavs Svētais Gars pār šo zemi!” Vistiešākā veidā šos vārdus šodien attiecinu uz sevi, jo tik daudz žēlastību esmu saņēmusi šajā kalpojumā. Patiesi, Dievam viss ir iespējams!”

Aija

Draudzes lapiņa Nr.388 (30.11.2014)

Mūsu Kungs valda, Viņa valstība ir mūžīga

Kristus Karaļa jēdziens vēstures gaitā ir radījis gan šķelšanos, gan pretrunas, gan pārpratumus. Kristus Karaļa vārdā armijas ir karojušas savā starpā. Kristus tomēr nav ne Latvijas, ne Krievijas, ne Amerikas karalis, Viņš ir universa Karalis. Kristus Karaļa vārdā kā vienīgā pareizā ir bijusi apstiprināta monarhijas politiskā iekārta, bet Karaļa jēdziens savā būtībā nav pretrunā ne ar vārdu prezidents, ne diktators. Tas ir vārds, kas vienkārši nozīmē to, kas ir galvgalī, to, kas ir atbildīgs par tautu vai cilvēku kopienu. Šajā nozīmē Kristu var saukt par karali un tas nenozīmē, ka monarhija ir pārāka par demokrātiju, jo jēdziena būtība nav šajos pretnostatījumos. Nosaucot Kristu par Karali, mēs tomēr runājam par kādu, kurš ir nācis pie varas. Evaņģēlijā Kristus ir ļoti skaidri izteicies šajā sakarā. Kad pēc maizes pavairošanas pūlis vēlējās Viņu iecelt par karali, Viņš aizbēga tuksnesī un kalnos, lai slēptos no viņiem. Jēzus tātad nevēlējās piekrist idejai, ka Viņš, kā mesija, obligāti ir jākronē kā jūdu tautas politiskais līderis.

Ko nozīmē būt karalim – saskaņā ar Jēzus mācību. Vai karalis ir tas, kurš valda pār tautu? Savā ziņā tā ir, bet tā nav karaļa būtība. Valdīt nozīmē būt vienkārši līderim, tas nozīmē būt priekšgalā, bet tā nav karaļa būtība. Karalis vispirms ir tas, kurš nodrošina cilvēku kopienas vienotību. Viņš to ne tikai pulcina kopā, bet vieno. Karalis ir tas, kurš piepilda ar jēgu kādas cilvēku kopienas kopību. Viņš ir tuvs katram šīs kopienas cilvēkam, viņš ir kā galva kopienai, kas ir viena miesa. „Un visu, ko jūs darāt vienam no maniem vismazākajiem brāļiem, jūs man darāt.” Šīs pasaules karaļiem to ir ļoti grūti realizēt. Šajā nozīmē Jēzus ir karalis, jo identificē sevi ar katru savas valstības cilvēku. Kā karalis Viņš uzņemas rūpes par katru savā karaļvalstī. Atcerēsimies pravieša Ezehiela vārdus: „Avis, kuras pazaudēju, es atradīšu, slimos dziedināšu, ievainoto rētas tiks apkoptas.” Viņš ir ne tikai uzmanīgs pret katru kā pret sevi pašu, bet ir spējīgs arī mūs darīt par karaļiem. Tā ir kristības sakramenta jēga. Tieši tāpēc kristību noslēgumā priesteris ar hrismas eļļu apzīmē jaunkristītā galvu un saka, ka viņš ir kļuvis vienots ar Kristu, kas ir Karalis, Pravietis un Priesteris.

Sagatavoja priesteris Māris Ozoliņš

Draudzes lapiņa Nr. 387 (23.11.2014)

APOKALIPSE

386Jāņa Atklāsmes grāmata ir pēdējā no Jaunās derības grāmatām. Tā tiek saukta arī par Apokalipsi. Tradicionāli tiek uzskatīts, ka šo grāmatu ir sarakstījis apustulis Jānis, atrodoties trimdā Patmosa salā, kas atrodas netālu no mūsdienu Turcijas teritorijas Egejas jūrā. Apokalipses grāmata tiek pieskaitīta pie Bībeles apokaliptiskās literatūras, kas savukārt pieder pie pravietiskā rakstības žanra.

Vārds ”apokalipse” nāk no sengrieķu ”apokalypsis”, kas nozīmē – „atklāsme, atklāšana, izpaušana”. Ārpus Atklāsmes grāmatas piemēri par apokaliptisko literatūru Bībelē ir atrodami, piemēram, Daniela gr. 7.–12.nodaļās, Jesajas gr. 24.–27.nodaļās, Ecekiela gr. 37.–41.nodaļās un Caharijas grāmatas 9.–12.nodaļās. Apokaliptiskās grāmatas bija uzrakstītas laikā, kad bija jāievēro zināma piesardzība, tādējādi ziņa tika pasniegta ar simbolu un tēlu palīdzību.

Ārpus bibliskā jēdziena vārds „apokalipse” bieži tiek lietots attiecībā uz pasaules galu un notikumiem, kas ar to varētu saistīties. Tādi pasaules gala notikumi kā otrā Jēzus atnākšana un Armagedona kauja bieži ir attiecināti uz Apokalipsi. Apokalipse būs pēdējā un galīgā atklāsme, ko Dievs sniegs sava Dēla, Jēzus Kristus, otrreizējās atnākšanas dienā. Tā ir uztverama arī kā priecīgs notikums, kā cilvēces un visas radības pilnīga atpestīšana, kuru Baznīca un katrs kristietis ir aicināts tuvināt, pakļaujot savu dzīvi Dievam un piedaloties Viņa atpestīšanas darbā.

Sagatavoja pr. Māris Ozoliņš

Draudzes lapiņa Nr.386 ( 16.11.20214)


Mīlestību var atmaksāt vienīgi ar Mīlestību.

Sv. Terēze no Bērna Jēzus