Jēzus, Svētā Gara pilns, attālinājās no Jordānas un devās tuksnesī uz četrdesmit dienām, meditējot, pirms iesākt savu publisko dzīvi Galilejā.

Šīs dažas rindas liek mums pārdomāt par Kristības Sakramenta nozīmi Katoļu Baznīcā. Iedibināts tieši no paša Jēzus Kristus, liturģiskais rits pastāv ūdens uzliešanā un formulas izrunāšanā: “Es tevi kristu Dieva Tēva un Dēla, un Svētā Gara Vārdā.” Kristību materiāls ir dabiskais ūdens. Ar tā nozīmi – dvēseles šķīstīšanos – var tikt pielietots trīs dažādos veidos – “iemērkšana” (immersione) Austrumu Baznīcas ritā un ambroziāņu liturģijā, ūdens uzliešana uz kristāmā galvas (infusione) galvenokārt lietota no XV gs. Rietumu Baznīcā, “per aspersione” svētījot (apslakot, īpašos gadījumos). Kristības dzēš Iedzimto grēku un izdarītās vainas līdz brīdim, kad tās izdara, padara kristīto līdzdalīgu Dieva Žēlastībā, ticības spējīgu Baznīcas locekli, uzliekot kristieša nedzēšamu zīmogu.

Bērniem pirmais no Septiņiem Sakramentiem tiek piešķirts vecākiem un vismaz krusttēvam klātesot, ar kuru iesākas garīga radniecība; pieaugušie to saņem pēc lūguma un pēc mācību kursa iziešanas. Parasti Sakramentu piešķir bīskaps, priesteris vai diakons, bet nāves briesmu gadījumā jebkura persona, arī nekristietis var kristīt, atbilstoši Baznīcas intensijām.

Teoloģija atzīst arī ilgu (desiderio) kristību, ka kristību žēlastība tiek dāvāta arī ar vēlēšanos to saņemt, kaut apstākļi to liedz; pēc tam asins kristības, kas ir moceklība. Kristību ceremonijā kristītajam tiek piemeklēts vārds (kristīgs), vecāku izvēlēts, ja bērns ir mazgadīgs.

Rietumu baznīcā Kristību nosaka, kad oficiāli bērns tiek reģistrēts draudzes arhīvos; īpaši izplatīts pirmajos gadsimtos, pēc tam tiek atmesta šī prakse, lai no jauna to uzsāktu XV gs. ( pēc Tridentes koncila).

Atgriežoties pie Jēzus kristīšanas, Viņš ir priviliģētā persona visu gadsimtu mākslinieku gleznojumos un parasti ir divi svarīgi personāži, kas saistīti ar kristību tēmu, tas ir Jēzus un Jānis. Sākumā Jēzus bija attēlots iegremdēts ūdenī, bet pēc tam gleznojumos vairāk tika izmantots, stāvot Jordānas upē, un Jānis, kas tam lēja ūdeni uz galvas.

Jēzus kristīšanas svētki ir vienmēr kristiešiem viela pārdomām; baznīcas Tēvi teica, ka Jēzus, nokāpjot Jordānas ūdeņos, pilnīgi svētdarījis visus kristību ūdeņus, no paša vienkāršākā līdz modernākajam, novietotus Baznīcas ieejā, kurā atbalsojas Sakramenta godība dažādos mākslinieciskos izpausmes veidos.

Jēzus pats Sv. Marka Evaņģēlijā (16,16) saka: “Kas ticēs un taps kristīts, tas būs pestīts, bet, kas neticēs, tas tiks pazudināts.”

izmantots Antonio Borrelli teksts

Draudzes lapiņa Nr. 395 (11.01.2015)

6.janvārī Baznīca svin Kunga parādīšanās svētkus. Tie ir vieni no vissenākajiem kristīgajiem svētkiem – Austrumos tos svinēja jau 3.gadsimtā. Apmēram simts gadus vēlāk šos svētkus sāka svinēt arī Rietumos, kur tie tika atzīmēti kā Triju Ķēniņu diena. Šajos svētkos Baznīca vāc ziedojumus misiju darbam.

Svētā Mateja evaņģēlijs vēsta par Austrumzemju gudrajiem, kuri, sekojot zvaigznei, ieradās Jeruzalemē un Betlēmē, kur meklēja jaundzimušo jūdu karali. „Iegājuši mājā, viņi redzēja Bērnu ar Viņa Māti Mariju un, krītot uz vaiga, Viņu pielūdza. Tad tie atvēra savus krājumus un pasniedza Viņam dāvanas: zeltu, vīraku un mirres.”

Kunga parādīšanās, grieķu valodā saukta par Epifania (KBK, 528), nozīmē Dieva atklāšanos cilvēka veidolā. Svinot Kunga parādīšanās svētkus, Rietumu liturģijā uzsvars tiek likts uz Trīs ķēniņiem. Austrumu gudro, kurus pie Jēzus atveda zvaigzne, paklanīšanās norāda, ka Kristus piedzimšana ir aizkustinājusi visu pasauli (zvaigzni, tātad arī kosmosu). Pie Viņa ierodas pagāni (gudrie), lai atdotu godu Dievam. Šis notikums norāda, ka ir iespējams iepazīt Dievu, ja meklē patiesību par pasauli un cilvēku.

Gudrie, kas ieradās pie Jēzus, sniedza dāvanas. Saskaņā ar tradīciju tās bija: zelts – karaliskā goda simbols; vīraks – priesteriskās cieņas simbols, un mirres – simbols tam, ka piepildījušies mesiāniskie pravietojumi, kā arī norāde uz Pestītāja nāvi. Vienlaikus tās apliecināja ticību Kristum kā patiesam cilvēkam (mirres), patiesam Dievam (vīraks) un Karalim (zelts).

Ar Kunga parādīšanās svētkiem tiek saistīta krīta, vīraka un ūdens svētīšanas tradīcija. Ar svētītu krītu uz dzīvokļa durvīm tiek uzrakstīti burti K+M+B, kā arī gads. Šie burti tiek skaidroti kā trīs ķēniņu iniciāļi. Viduslaikos tos lasīja citādāk. Uzraksts „C+M+B” (Kaspers latīniski tiek rakstīts kā C) pauda svētību: Lai Kristus svētī Tavu namu! (Christus mansionem benedicat!)

Nams tiek pasvētīts ar svētītu ūdeni, bet vīraka kūpināšana pasvītro to, ka nams ir lūgšanu vieta.

Trīs ķēniņi tiek godināti kā ceļojošo, svētceļnieku, tirgotāju, saimniecību īpašnieku un kažokādu tirgotāju patroni.

Informācijas avots: www.katolis.lv

Draudzes lapiņa Nr.50 (04.01.2015)