Palmu svētdiena savu nosaukumu ir ieguvusi no palmu zariem, kas šajā svētdienā baznīcās pirms galvenās sv. Mises tiek svētīti. Pūpolu svētdienas dievkalpojums iesākas ar procesiju. Pie mums, kur palmas neaug, to vietā svētī pūpolus, kas ir pirmie zaļojošie zariņi pavasarī. Tāpēc latvieši šo svētdienu sauc par Pūpolu svētdienu, un tā ievada Lielo vai Svēto nedēļu ar Lielās Ceturtdienas, Lielās Piektdienas un Lieldienu sestdienas īpašajiem dievkalpojumiem.

Kristīgajā ticībā Palmu svētdiena kā svētki pirmo reizi tika svinēta 4.gadsimtā Bizantijā. Vāciju Palmu svētdienas procesijas sasniedza 11. un 12.gadsimtā, kad baznīcās tika spēlēti liturģiski uzvedumi, izmantojot simbolisku Jēzus iejāšanu Jeruzalemē. Pamazām Palmu jeb Pūpolu svētdienas tradīcijas sasniedza arī Latviju.

Kāda ir Pūpolsvētdienas nozīme? Tā ir diena, kad Jēzus tika sagaidīts Jeruzalemē kā uzvarētājs, kā glābējs, ar godu un slavas dziesmām, ļaudis klāja uz ceļa drēbes un palmu zarus. Pravieši Vecajā derībā jau bija apsolījuši Mesijas atnākšanu. Jēzus kā Mesija ienāca Jeruzalemē. Viņš gāja pretim savai uzvarai, bet ļaudis nespēja to saprast un pieņemt, Viņa ceļš veda nevis uz troni, bet gan pie Krusta… Šie ļaudis bija tie, kas Poncijam Pilātam pieprasīja sist Jēzu krustā. Neilgi pirms Lieldienām Jēzus sacīja saviem divpadsmit apustuļiem: „Tagad mēs dosimies uz Jeruzalemi. Tur mani nodos augstajiem priesteriem, viņi mani notiesās uz nāvi un nodos romiešiem. Tie Mani izsmies un apspļaudīs, kaustīs un nonāvēs. Bet trešajā dienā es augšāmcelšos.” (Marka ev. 10, 32-34.) Pūpolsvētdiena tiek saukta arī par Kunga ciešanu svētdienu, šajā dienā baznīcās tiek lasīts Kristus ciešanu apraksts un ļaudis tiek aicināti iedziļināties tajā, cik dārgi ir maksājusi cilvēces grēku izpirkšana.

No interneta materiāliem sagatavoja priesteris Māris Ozoliņš

Draudzes lapiņa 29.03.2015

Mesija, Dieva dēls, mirst pie romiešu koka krusta ārpus Jeruzalemes.  Padomāsim, cik grūti var būt pieņemt, ka jūdu mesija mirst pie pagānu spīdzināšanas rīka. Bet reizē padomāsim, cik brīnišķīgi ir tas, ka Dievs izvēlējās pielietot romiešu nāves soda rīku, lai atnestu cilvēcei glābšanu.

Sv. Akvīnas Toms, atsaucoties uz Baznīcas tēviem, citēja septiņus iemeslus, kādēļ Kristum bija jāmirst pie krusta:

1. Sv. Augustīns ir norādījis, ka Kristus ir devis tikuma paraugu. Nekāda nāve nedrīkst izbiedēt taisnu cilvēku. Krusts ir nolikts par paraugu, jo starp visiem nāves veidiem nav briesmīgāka un bailes iedvesošāka kā šī.
2. Nāve pie krusta atpirka pirmvecāku grēku. Kā Ādams krita grēkā, paņemdams augli no aizliegtā koka, tā Kristus nomira, būdams piesists pie koka. Visu, ko Ādams zaudēja pie koka, Kristus pie koka atguva.
3. . Sv. Hrizostoms savā sprediķī (De Cruce et Latrone) saka – Kristus nomira pie augstu pacelta krusta, lai daba un gaiss tiktu svētīts.
4. Sv. Atanāzijs norādījis, ka, būdams pacelts pie krusta, Kristus parādīja, ka Viņš sagatavo savu uzkāpšanu debesīs. (Jņ,12:32).
5. Sv. Nisas Gregors norādīja, ka krusta forma izplešas uz visām četrām pusēm un tādēļ ir universāla. Arī Sv. Atanāzijs rakstīja, ka viena izstieptā roka svētī tos, kas ir pagātnē un otra roka ir izstiepta uz nākotni. Tā krusta forma ir universāla gan telpā, gan laikā.
6. Sv. Augustīns saka, ka krusta daļas nozīmē sekojošo:Platums norāda uz Kristus rokām un tās uz “labiem darbiem”;

   Garums no pamatnes līdz šķērskokam norāda uz koka vertikālo dabu, kā arī uz pacietību ciešanās;

   Augšējā krusta daļa – Kristus galva – norāda uz “labu cerību” ticīgajiem;

   Pamatne – kokam pamatne ir saknes, kas ir apslēptas, un tās nozīmē žēlastības dziļumu (profunditatem gratuitae gratiae).

   (Sal Efez.3:18)

7. Sv. Augustīns norāda, ka Vecajā Derībā kokam ir glābjoša nozīme. Plūdos koks izglāba Noa. Mozus pāršķēla jūru ar koka zizli, šķīstīja ūdeni, un ar koka zizli pāršķēla garīgo klinti, no kuras iztecēja ūdens. Derības šķirsts bija taisīts no koka.

   No interneta materiāliem

Draudzes lapiņa 22.03.2015

“Būdami vēl ciešākā vienotībā ar Kristu, tie, kas atrodas debesīs, sniedz savu ieguldījumu, lai Baznīca nostiprinātos svētumā [..]. Viņi nemitējas aizlūgt par mums pie Tēva, upurējot šīszemes dzīves laikā iegūtos nopelnus caur vienīgo Vidutāju starp Dievu un cilvēkiem – Jēzu Kristu. [..] Tātad viņu brālīgā gādība ļoti palīdz mūsu nespēkā (KBK)”

Romas katoļu Baznīca, neskatoties uz mūsdienu sekulārās un individuālisma kultūras uzbrukumiem un citu reliģisku mācību iebildumiem, nekad nav atteikusies ne no svēto godināšanas, ne no mācības par šķīstītavu, ne no lūgšanām par mirušajiem, ne no mācības par indulgencēm. Minētās mācības ir mūsu katoliskās ticības patiesības, ar kurām lepojamies un kuras praktizējam, jo tās Baznīcai ir atgādinājis Svētais Gars un tās ir pamatotas Kristus atklāsmē.

Reliģiskas mācības nereti padara cilvēku tikai par kalpu, kuram jāpaklausa Kungam, nevis Dieva draugu, kā to ir apsolījis Jēzus. Līdz ar to viņiem nav nopietna pamata runāt par svēttapšanu, nopelniem un svētajiem, bet tā ir Baznīcas un ticīgo aplaupīšana. Dievs mūs var darīt līdzvērtīgus Viņam mīlestībā un Kristus mūs uz to aicina. Svētie, kas ir debesīs, jau tagad piedalās Dieva atpestīšanas darbā un palīdz ticīgajiem uz zemes. Mēs ticam un ceram, ka mūsu ceļš uz zemes ir izaugsmes ceļš Kristus mīlestībā, kuru jau tagad ejam vienotībā ar svētajiem debesīs.

Uzticēsim svētā Jāzepa aizbildniecībai mūsu un mūsu draudzes projektus. Baznīcas tradīcija un ticīgo dzīve glabā neskaitāmas liecības par Svētā Jāzepa aizlūgumu efektivitāti.

Priesteris Māris Ozoliņš

Draudzes lapiņa 15.03.2015