Baltā svētdiena

Mēs varam iedomāties, ka Toms piekaras Jēzum kā jebkurai citai lietai, ar kuru var manipulēt, bet saprotam, ka ne tāds ir Toma pieskāriens Jēzum.
Man liekas, ka drīzāk vajag iedomāties Toma žestu kā pieskārienu, kas vēlas sasniegt, iepazīt Dieva noslēpumu. Viņa rokas, kas sniedzas pretim Jēzus rokām, lai pieskartos Kungam.
Diez vai Toms vēlējās izdarīt fizikas eksperimentu, vai rast zinātnisku pierādījumu tam, ko viņš redzēja un kam pieskārās, tā arī nebija izsmalcināta ķīmiska pārbaude. Tā bija ķermeņu saskaršanās, noslēpumains un mīlestības pilns, divu draugu satikšanās brīdis, Dieva un cilvēka, Jēzus un Toma.
Toma žests, ko mēs uztveram kā pierādījuma meklēšanu, kā skepses, neticības izpausmi, patiesībā, ir Kunga adorācijas žests.
Toms pirmais un vienīgais no apustuļiem tik tiešā veidā piekaras Kungam, kas ir augšāmcēlies. Tas ir adorācijas žests brīdī, kad Kungs sevi piedāvā Tomam aizskart. Šis Toma žests arī ļauj mums saprast tā brīža skaistumu, kad svēto komūniju priesteris paņem savās rokās. Tas ir Dieva godības pieskāriena brīdis, kad jums sniedz komūniju un saka: „Tā ir Kristus Miesa”, tas ir pats noslēpums, kurā jūs ar visu savu būtību pieskaraties Valstības noslēpumam, Jēzum, kas ir augšāmcēlies.
Lūk, Toma žests mums vairs nav šaubu, skepticisma un distancēšanās zīme, bet gan mums atveras šī žesta skaistums, rokas, kas adorācijā, ar vislielāko cieņu un respektu sniedzas pretim Kristus augšāmceltajai Godības miesai, kas sevi dod Tomam. Mēģināsim arī mēs katrā euharistiskajā žestā atrast un saprast tā skaistumu, tā patiesumu, lai pieskartos tam, Kurš mūs atpestīja.

priesteris Māris Ozoliņš