Esiet sveicināti mūsu mājas lapā !

RĪGAS SVĒTĀS TERĒZES NO BĒRNA JĒZUS ROMAS KATOĻU DRAUDZE

DIEVKALPOJUMI


Svētdienās Svētā Mise 11:00 (pirms tam – adorācija, iespēja saņemt gandarīšanas sakramentu)


Darbadienās Svētā Mise 8:15 (pirms tam laudes 7:50)


Sestdienās Svētā Mise 9:00 (kopā ar laudēm)


Lielajos svētkos, kas iekrīt darbadienās –
Svētā Mise 18:30


Monthly Archives: oktobris 2015

Debess izskatu jūs spējat izskaidrot. Vai jūs nevarat arī laika zīmes izprast? (Mt 16, 3)

SONY DSC

Kad lapas krāsojas dzeltenas, mēs saprotam, ka vasara ir pagājusi un tuvojas ziema. Šāda veida laiku zīmes katrs no mums bez īpašas piepūles pamana, izskaidro un ņem vērā. Tā mēs izdzīvojam un attīstāmies sarežģītos klimatiskajos apstākļos.

Kopš Vatikāna II koncila, frāze “lasīt laiku zīmes“ bieži ir izmantota gan Baznīcas dokumentos, gan pāvestu  sprediķos, bet mēs ļoti reti tai pievēršam uzmanību. Bīskapu sinodei tuvojoties beigām, pāvests Francisks  atgādināja, ka laiki mainās, un arī mums, kristiešiem, ir nemitīgi un brīvi jāmainās, bet, protams, paliekot ticības patiesības ietvaros. Viņš mudināja kristiešus skatīties uz laiku zīmēm un brīdināja, lai neieslīgstam komfortā, ko saņemam “plūsot pa straumi”.

Dievs mūs ir atbrīvojis, skaidro pāvests, un, lai iegūtu šo brīvību, mums ir jāatveras Svētā Gara spēkam un labi jāzina un skaidri jāsaprot, kas notiek mūsos un ap mums. Laiki mainās, un kristīgajai gudrībai būtu jāpamana šīs izmaiņas. Mums būtu jāatpazīst vēsts, ko Kungs mums sūta caur šīm jaunajām laiku zīmēm. Tad, stingri turoties pie savas ticības uz Jēzu Kristu un paliekot Evaņģēlija patiesībā, mums būtu nemitīgi jāpielāgo sava attieksme un nostāja pret notiekošo. Bet mēs parasti tā nedarām, konstatē pāvests. Mēs bieži izvēlamies nekā nedarīšanas komfortu. Tā šķiet drošāk, īpaši, ja saskaramies ar ārēju pretspiedienu…

Tomēr laiku zīmes ir jālasa, un tas ir jādara brīvi, bez bailēm. Pāvests norāda, ka to atpazīšanai ir būtiskas trīs lietas – klusums, pārdomas un lūgšana.

Vispirms mēs ieejam klusumā. Vērojam. Kas notiek? Tad, “pamanījuši” notiekošo, mēs varam to apcerēt. Kāpēc tas tā notiek? Un tad mēs lūdzamies… Tikai šādā veidā mēs varam patiesi saprast laiku zīmes – ko Jēzus vēlas mums pateikt. Tā, ar klusumu, apceri un lūgšanu mēs iepazīstam Dieva gribu, lai to pildītu.

Jautājumi pārdomām:

1) Kā laika zīmju lasīšana varētu mainīt manu dzīvi?

2) Kā laika zīmju atpazīšana var pārveidot draudzi?

Vāka foto: Dzintra Jūra, Ventspils 2012. g. fotoattēlu konkursa darbs.

Draudzes lapiņa 25.10.2015

Labais Dievs man ir devis tēvu un māti, kas ir vairāk cienīgi Debesu, nekā zemes. (Sv. Terēze no Bērna Jēzus)

435Svētās Terēzes no Lizjē vecāku kanonizācija ir īpašs notikums ne vien draudzēs un kopienās, kas ir īpašā veidā saistītas ar šo, pāvesta Pija X vārdiem runājot, “lielāko mūsdienu svēto”, bet visai Baznīcai. Viņi netiek kanonizēti savas meitas nopelnu dēļ, bet gan tāpēc, ka pilnībā izdzīvoja Evaņģēliju.

Luī (1823.-1894.) un Zēlijai (1831.-1877.) Martēniem laulībā dzima deviņi bērni, no kuriem izdzīvoja pieci, kas visi kļuva par konsekrētām personām.

218 vēstules, ko Zēlija ir uzrakstījusi laika posmā no 1863. līdz 1877. gadam, atspoguļo tā laika dzīves ritmu, karu, ekonomiskās krīzes, bērnu dzimšanu un arī bērnu nāvi. Ikdienas Mise pussešos no rīta, Kunga eņģelis, vakarā vesperes. Svētdienās atpūta. Gavēnis pirms Lieldienām un Adventā, arī joki un spēles. Luī patika makšķerēt un spēlēt biljardu. Viņi regulāri aicināja nabadzīgos pie sevis uz pusdienām un apmeklēja vecos ļaudis. Viņi mācīja savām meitām izturēties ar vienādu cieņu pret visiem cilvēkiem.

Zēlija nomira no vēža 1877. gadā 46 gadu vecumā. Luī palika viens ar piecām jaunām meitām. Terēzei bija tikai četrarpus gadi, bet viņa vienmēr atcerējās savu mammu kā svēto. Luī nomira 1894. gadā, ciešot no smagas garīgas slimības.

Otrā Vatikāna koncila dogmatiskajā konstitūcijā par Baznīcu ir norādīts, ka, atšķirībā no konsekrētajiem, laju īpašais aicinājums ir meklēt Dieva valstību, rūpējoties tieši par laicīgajām lietām un tās pakārtojot Dievam. Viņi dzīvo pa­saulē, tas ir, visdažādākos pienākumus un darbus veic parastos ģi­menes un sociālos apstākļos, kas caurauž viņu eksis­­tenci. Tā ir tā vieta, kur viņus ir ai­cinājis Dievs, lai, pildot savus uzdevumus, evaņ­ģēliskā gara vadīti, viņi līdzīgi ieraugam it kā no iekšpuses veici­nātu pasaules svētdarīšanu un tādējādi rādītu citiem Kristu vispirms jau ar savas dzīves liecību, izstarojot ticību, cerību un mīlestību. Tieši viņiem īpašā veidā pie­nākas tā apgaismot un kārtot visas ar viņiem saistītās laicīgās lietas, lai viss vienmēr norisinātos saskaņā ar Kristu un slavinātu Radītāju un Pestītāju. (LG 32) Paliek iespaids, ka koncila tēvi šo laju aicinājuma aprakstu būtu veidojuši, lasot Luī un Zēlijas Martēnu dzīves stāstu… Tas kārtējo reizi apstiprina Baznīcas pārliecību par vispārējo aicinājumu uz svētumu, par to, ka to ir iespējams sasniegt arī “parastos apstākļos”.

Jautājumi pārdomām:

1) Vai es uzskatu, ka visi ir aicināti kļūt svēti?

2) Kas manā dzīvē ir jāmaina, lai arī es kļūtu svēts/-a?

Vāka attēls: L. un Z. Martēnu statuja R. Hautca ateljē Grācā, Austrijā.

Draudzes lapiņa 18.10.2015

Esiet žēlsirdīgi kā jūsu Debesu Tēvs ir žēlsirdīgs. (Lk 6, 36)

Papa Francesco accarezza un bambino durante la visita ad Assisi, 4 ottobre 2013. ANSA/ CROCCHIONI

Ģimenes aicinājums un misija Baznīcā un mūs­dienu pasaulē – šāds temats ir izvēlēts pašlaik Vatikānā notiekošajai Bīskapu sinodei. Tā ilgs līdz 25. oktobrim. Pāvests aicina visus lūgties par šo svarīgo notikumu un veltīt tam lielu uzmanību. Bīskapu sinode nav vienkāršs saiets vai tikšanās. Tā nav vieta kompromisiem, bet Svētā Gara darbībai.

Latvijā ģimenes jautājums ir īpaši sasāpējis. Vismaz puse bērnu dzimst ārlaulībā, trešā daļa ģimeņu ir bez tēva klātbūtnes, mirstība stabili pārsniedz dzimstību. Tieši tāpēc mēs ar īpašu dedzību pievienojamies  tiem miljoniem ticīgo, kuri visā pasaulē lūdzas par sinodes norisi un augļiem. Mūsu līdzdalība nav fakultatīva.

Sinode atgādina patiesību par ģimenes skaistumu. Laulība un ģimene ir mūsu sabiedrības dārgakmens, dārgums, kas ir gan Baznīcas, gan visas sabiedrības kopīgā labuma pamatā. Ģimene ir gan sabiedrības, gan Baznīcas pamatšūniņa. Šī saikne ir nešķirama.

Šajā sinodē ir ļoti izteikti klātesoša žēlsirdības tēma. Vienlaicīgi tiek nemitīgi uzsvērts, ka nedrīkst pieļaut pārrāvumu starp žēlsirdību un patiesību. Mums ir jābūt taisnīgiem žēlsirdībā un žēlsirdīgiem taisnībā.Strādājot ar ievainotām ģimenēm, Baznīcas pieejai jābūt žēlsirdīgai un atvērtai, reizē skaidri parādot patiesību par laulību un ģimeni. „Vislielākā žēlsirdība ir spēja patiesību pateikt ar mīlestību.”

Vērīgi uzlūkojot mūsdienu cilvēku dzīvi, redzam, ka nekavējoties ir vajadzīgs īsts „ģimenes gars”. Bez tā cilvēki tiek nolemti vientulībai un atmesti. Kā uzsvēra pāvests, „ģimenes gars” ir būtisks elements Baznīcai. Baznīca ir Dieva saime, un tādai tai ir jābūt.

Jautājumi pārdomām:

1) Vai man izdodas apvienot taisnību un žēlsirdību? Vai es tomēr mēdzu upurēt vienu vai otru?

2) Vai mana attieksme veicina “ģimenes garu” man apkārt – ģimenē, draudzē un sabiedrībā?

Pr. Ronalds Melkers

Draudzes lapiņa 11.10.2015


Jēzus netirgojas ar mums, jo zina, ka mēs Viņu saprotam un izturas pret mums kā pret draugiem.

Sv. Terēze no Bērna Jēzus