Esiet sveicināti mūsu mājas lapā !
RĪGAS SVĒTĀS TERĒZES NO BĒRNA JĒZUS ROMAS KATOĻU DRAUDZE
Svētā Baznīca
Pāvests Francisks paskaidroja, ko īsti nozīmē „svēta Baznīca”. Homīlijā viņš vispirms jautāja: „Bet kā tā var būt svēta, ja tajā atrodamies visi mēs? Visi esam grēcinieki… Svēta ir Baznīca. Mēs esam grēcinieki, bet Baznīca ir svēta. Viņa ir Jēzus Kristus līgava un Viņš to mīl, Viņš to svētdara, svētdara katru dienu ar savu Euharistisko upuri. Arī mēs, grēcinieki, topam svētdarīti svētajā Baznīcā, piederot šai Baznīcai. Esam Baznīcas bērni, un Māte – Baznīca – mūs svētdara ar savu mīlestību, ar sava Līgavaiņa sakramentiem.”
Pāvests paskaidroja, ka svētais Pāvils savās vēstulēs runā ar svētajiem, ar mums, grēciniekiem, bet svētas Baznīcas bērniem, kas ir svētdarīta ar Jēzus miesu un asinīm: „Šai svētajā Baznīcā Kungs izvēlas dažus cilvēkus, lai labāk palīdzētu saskatīt svētumu, lai palīdzētu saskatīt, ka Viņš ir tas, kurš svētdara, ka neviens nespēj svētdarīt pats sevi, ka nepastāv kursi, kuros māca kļūt svētiem, ka būt svētiem, nenozīmē kļūt par faķīru vai kaut ko tamlīdzīgu… Nē! Svētums ir Jēzus dāvana savai Baznīcai, un lai to pierādītu, Viņš izvēlas cilvēkus, kuros skaidri redz savu svētdarīšanas darbu.”
Francisks atgādināja, ka Evaņģēlijā ir daudzi svēto piemēri – ir Magdalēna, no kuras Jēzus izdzina septiņus dēmonus, ir Matejs, kurš bija savas tautas nodevējs un ņēma no tās naudu, lai dotu romiešiem, ir Zakejs un daudzi citi, kas visiem liek saskatīt, kāda ir svētuma pirmā regula: ir nepieciešams, lai Kristus aug un mēs kļūstam mazāki. Svētuma regula ir mūsu pazemība, ļaujot augt Jēzum. Tā Kristus izvēlas Saulu, kurš bija Baznīcas vajātājs, taču Kungs viņu gaida. Viņš to gaida un liek izjust savu spēku. Sauls kļūst akls, paklausa, viņš kļūst kā mazs bērns un paklausa. Saula sirds izmainās. „Tā ir cita dzīve,” teica pāvests. Taču Pāvils nekļūst varonis, jo viņš, kurš sludināja Evaņģēliju visai pasaulei, savu dzīvi beidz Romā, kļūstot par savu mācekļu upuri. Kādu rītu pie viņa ieradās trīs, četri vai pieci kareivji, aizveda viņu un nocirta galvu. Lielais Pāvils, kurš gāja pa visu pasauli, savu dzīvi beidz šādā veidā. Viņš kļūst mazāks, mazāks, mazāks. „Atšķirība starp varoņiem un svētajiem,” turpināja skaidrot pāvests, „ir liecība, Jēzus Kristus atdarināšana, iešana pa Jēzus Kristus ceļu, proti, pa krusta ceļu.”
Vatikāna Radio mājas lapa
