Esiet sveicināti mūsu mājas lapā !
RĪGAS SVĒTĀS TERĒZES NO BĒRNA JĒZUS ROMAS KATOĻU DRAUDZE
Dievs mūs veda pie sevis caur mūsu bērniem
Mūsu ģimene ir tipiska padomju gadiem, kad atklāti par Dievu nerunāja, uz Baznīcu negājām pat Ziemassvētkos, un Lieldienās tikai krāsojām olas. No A.Brigaderes „Dievs. Daba. Darbs” pirmajā vietā bija darbs, tad daba, bet Dieva vieta palika tukša, un pamazām to sāka aizpildīt garīguma meklējumi, kas veda uz Austrumiem – lasījām visas Lobsanga Rampas grāmatas par Tibetas pieredzi. Kad meitas auklīte ieteica nokristīt bērnu, nezinājām, ko aicināt par krustvecākiem – nepazinām ne rados, ne draugos nevienu kristieti.
Dievs mūs veda pie sevis caur mūsu bērniem – meita Māra gāja Svētdienas skolā un tika iestiprināta, kaut neuzskatījām, ka tas ir būtiski pārējiem. Lielākais grūdiens bija dēla Kārļa veselības traucējumi 16 gadu vecumā pēc mēģinājuma pīpēt zālīti, kuru dēļ apstaigājām Rīgas dakterus un dziedniekus, un kā pie viena no palīdzētājiem vērsāmies pie priestera A.Trapučkas. Kārlim likās, ka tur viņš reāli saņem palīdzību un garīgu atbalstu, tādēļ sekojām viņam un pamazām kļuvām par kristiešiem. Liela loma bija priestera A.Trapučkas atvērtībai un sirds dāsnumam, jo viņš pacietīgi atbildēja uz visiem mūsu un arī daudzu citu baznīcēnu neskaitāmajiem jautājumiem. Sāpju Dievmātes baznīcā salaulājāmies, dziedājām korī, bet tagad esam iedzīvojušies sv. Terēzes draudzē.
Dēla aicinājums uz priesterību mums bija negaidīts un sākotnēji grūti pieņemams, bet Dievs ir pacietīgs un mūs pakāpeniski nobriedina izpratnei par to, kas ir patiesa dzīve un tās uzdevums. Mūsu dēls Kārlis 7.jūnijā tika ordinēts par priesteri. Lai saprastu dēla lietoto terminoloģiju, sāku mācīties Rīgas Reliģijas institūtā, kurā ir tie paši pasniedzēji, kas Rīgas Garīgajā seminārā. Priestera aicinājums ir Dieva plāns, Dieva apredzība, ne mūsējais, lai Dievs arī turpmāk palīdz, vada, aicina pie Sevis un stiprina ikvienu cilvēku, lai cik arī tālu tas būtu no Dieva!
Savās pārdomās dalījās Miķelsonu ģimene
