Mūsu sirds ir noslēpums
Tas, no kā tu bēdz, tevi izglābs, tavas vientulības sirdī ir Sakraments, tavā vājumā slēpjas Dieva klātbūtne, iespēja, tava Pestīšana. Evaņģēlijs ir apslēpts vājuma sirdī, tajā, no kura šī pasaule bēg. No klosteriem, kur mūki sevi brīvprātīgi atdod mūža ieslodzījumam, no šķīstības celibātā un laulības dzīvē, no Krusta, pie kura par mums ir nomiris Dievs. Nabadzībā un vājumā piedzimst Kristus – Pestītājs, pasaules vājuma sirdī mēs atrodam Dievu. Mūsu vājuma sirdī vēlas piedzimt Jēzus. To, kuru pasaule ienīda, Dievs izvēlējās – vājo, nepazīstamo. Tāds bija Jēzus uz zemes, līdz pat Krusta nāvei.
Mūsu sirds ir noslēpums, un mēs varam atklāt patiesību par sevi tikai tad, kad mīlestība piedzimst mūsos. Tikai ieejot šajā mīlestības noslēpumā, mēs tuvojamies Dievam, mums atklājas patiesā gudrība, kas ir bērna gudrība mūsos. Dievs ienāk mūsu vājumā, nevis spēkā. Mūsu lepnums, kas nespēj atzīt patiesību, neļauj mīlestībai un priekam piedzimt mūsu sirds vājumā, piedzimt bērna priekam, jo mēs esam norūpējušies par to, ko ražojam. Mums nav jāskumst par mūsu miesas un dvēseles vājumu, bailēm, jo tie var kļūt par līdzekļiem, lai mēs sastaptu Dievu. „Tā spēkā, kas mani dara stipru, es spēju visu,” saka apustulis Pāvils. Spēt visu ir daudz vairāk nekā ražot kādas lietas šajā pasaulē. Tas ir iespējams tikai tad, kad mūsos ienāk Kristus spēks. Lai Dievs ienāktu mūsos, mums jāpieņem mūsu nabadzība un trauslums, jo Dievs mīl ienākt šajā vājumā, mums tas ir jādāvina Jēzum un tad mūsos piedzims patiesais pestīšanas prieks, Dieva bērna prieks.
Tev nav jākļūst varenam, bet jākļūst par cilvēku. Vienīgi tevis dēļ Dievs kļuva par cilvēku. Kopš pasaulē piedzima Jēzus, tā ir sadalīta. Ir tie, kas atmet vājumu, un otri, kas atzīst, ka tajā izpaužas Dieva spēks.
Sagatavoja pr. Māris Ozoliņš