Esiet sveicināti mūsu mājas lapā !
RĪGAS SVĒTĀS TERĒZES NO BĒRNA JĒZUS ROMAS KATOĻU DRAUDZE
Manas avis dzird Manu balsi
Domājot par mūsu kristīgo aicinājumu, mēs pēc II Vatikāna koncila vispirms runājam par kristības aicinājumu. Vārds „aicinājums” svešvalodās nozīmē arī sauciens. Aicinājums nenozīmē pirmām kārtām darīt šo vai citu darbu, bet gan saukt kādu vārdā, atklāt personas identitāti, to, kas ir dziļākais un patiesākais cilvēkā, to, kas cilvēkā ir unikāls un neatkārtojams. Kristus to dara visa mūsu baptismālā aicinājuma laikā, Viņš mūs sauc vārdā. Ja atceraties, augšāmcelšanās dienā Jēzus sauca Mariju Magdalēnu vārdā: Marija! Tajā brīdī viņa Kungu pazīst.
Aicinājums ir satikšanās, jo vārds ir cilvēka personas simbols. Kad saucam kādu vārdā, mēs uzrunājam otru personu. Satikšanās brīdī Kristus uzrunā mūsu sirdi un vienlaikus mūs veido, un mēs atpazīstam sevi Viņa Vārda gaismā. Viņš atklāj mūsu identitāti, mūsu dzīves nozīmi. Viņš mūs nepārstās saukt vārdā, līdz kamēr mēs pakāpeniski iepazīsim sevi, pazīsim, kas mēs īstenībā esam, atskārtīsim, ko patiesībā nozīmē būt Dieva bērnam, „..jo mēs jau tagad esam Dieva bērni un, kas mēs būsim, vēl nav atklāts,” kā to saka apustulis Jānis. Kristus aicina mūs atklāt šo dziļāko realitāti, un tā ir Dieva līdzība mūsos, Kristus brāļa un māsas līdzība. Tāda ir pirmā aicinājuma, kristības aicinājuma nozīme.
Sagatavoja pr. Māris Ozoliņš
