Labais Dievs man ir devis tēvu un māti, kas ir vairāk cienīgi Debesu, nekā zemes. (Sv. Terēze no Bērna Jēzus)

Svētās Terēzes no Lizjē vecāku kanonizācija ir īpašs notikums ne vien draudzēs un kopienās, kas ir īpašā veidā saistītas ar šo, pāvesta Pija X vārdiem runājot, “lielāko mūsdienu svēto”, bet visai Baznīcai. Viņi netiek kanonizēti savas meitas nopelnu dēļ, bet gan tāpēc, ka pilnībā izdzīvoja Evaņģēliju.

Luī (1823.-1894.) un Zēlijai (1831.-1877.) Martēniem laulībā dzima deviņi bērni, no kuriem izdzīvoja pieci, kas visi kļuva par konsekrētām personām.

218 vēstules, ko Zēlija ir uzrakstījusi laika posmā no 1863. līdz 1877. gadam, atspoguļo tā laika dzīves ritmu, karu, ekonomiskās krīzes, bērnu dzimšanu un arī bērnu nāvi. Ikdienas Mise pussešos no rīta, Kunga eņģelis, vakarā vesperes. Svētdienās atpūta. Gavēnis pirms Lieldienām un Adventā, arī joki un spēles. Luī patika makšķerēt un spēlēt biljardu. Viņi regulāri aicināja nabadzīgos pie sevis uz pusdienām un apmeklēja vecos ļaudis. Viņi mācīja savām meitām izturēties ar vienādu cieņu pret visiem cilvēkiem.

Zēlija nomira no vēža 1877. gadā 46 gadu vecumā. Luī palika viens ar piecām jaunām meitām. Terēzei bija tikai četrarpus gadi, bet viņa vienmēr atcerējās savu mammu kā svēto. Luī nomira 1894. gadā, ciešot no smagas garīgas slimības.

Otrā Vatikāna koncila dogmatiskajā konstitūcijā par Baznīcu ir norādīts, ka, atšķirībā no konsekrētajiem, laju īpašais aicinājums ir meklēt Dieva valstību, rūpējoties tieši par laicīgajām lietām un tās pakārtojot Dievam. Viņi dzīvo pa­saulē, tas ir, visdažādākos pienākumus un darbus veic parastos ģi­menes un sociālos apstākļos, kas caurauž viņu eksis­­tenci. Tā ir tā vieta, kur viņus ir ai­cinājis Dievs, lai, pildot savus uzdevumus, evaņ­ģēliskā gara vadīti, viņi līdzīgi ieraugam it kā no iekšpuses veici­nātu pasaules svētdarīšanu un tādējādi rādītu citiem Kristu vispirms jau ar savas dzīves liecību, izstarojot ticību, cerību un mīlestību. Tieši viņiem īpašā veidā pie­nākas tā apgaismot un kārtot visas ar viņiem saistītās laicīgās lietas, lai viss vienmēr norisinātos saskaņā ar Kristu un slavinātu Radītāju un Pestītāju. (LG 32) Paliek iespaids, ka koncila tēvi šo laju aicinājuma aprakstu būtu veidojuši, lasot Luī un Zēlijas Martēnu dzīves stāstu… Tas kārtējo reizi apstiprina Baznīcas pārliecību par vispārējo aicinājumu uz svētumu, par to, ka to ir iespējams sasniegt arī “parastos apstākļos”.

Jautājumi pārdomām:

1) Vai es uzskatu, ka visi ir aicināti kļūt svēti?

2) Kas manā dzīvē ir jāmaina, lai arī es kļūtu svēts/-a?

Vāka attēls: L. un Z. Martēnu statuja R. Hautca ateljē Grācā, Austrijā.

Draudzes lapiņa 18.10.2015