Baznīca dzīvo ar neizsmeļamu vēlmi piedāvāt žēlsirdību. (Sal. Pāvests Francisks, Evangelii Gaudium, 24)

Vatikāna II koncils, kas ir viens no svarīgākajiem notikumiem katoliskās Baznīcas vēsturē, turpina iedvesmot pat pusi gadsimta pēc tā svinī­gās noslēgšanas 1965. gada 8. decembrī. Pāvests ir izvēlējies šo jubileju, lai sāktu Žēlsirdības gadu – laiku, kurā mēs tiekam aicināti vēl intensīvākā veidā uzlūkot žēlsirdību, lai kļūtu par efektīvāku Tēva darbības zīmi. Šis ir ļoti labvēlīgs laiks Baznīcai, lai liecība, ko sniedz ticīgie, kļūtu izteiksmīgāka un ietekmīgāka.

Žēlsirdības ārkārtējās Jubilejas izsludināšanas bullā Misericordiæ Vultus pāvests īpaši piemin Vatikāna II koncilu, norādot, ka Baznīca jūt nepieciešamību turēt dzīvu šo notikumu. Ar to tai sākās jauns vēstures posms. Koncila tēvi bija spēcīgi uztvēruši kā patiesu Gara dvesmu nepiecieša­mību sava laika cilvēkiem runāt par Dievu daudz sapro­tamākā veidā. Nojaucot mūrus, kas ilgu laiku ieslēdza Baznīcu kā priviliģētu cietoksni, bija pie­nācis laiks pa­slu­dināt Evaņģēliju jaunā veidā. Vienmēr aktuālās evaņģelizācijas jauns etaps. Jauns pienākums visiem kristiešiem liecināt ar daudz lielāku entuziasmu un pārliecību par savu ticību. Baznīca juta atbildību būt pasaulē par dzīvu Tēva mīlestības zīmi.

Francisks atsaucas uz svētā Jāņa XXIII teikto Koncila atklāšanā: “Tagad Kristus Līgava izvēlas lietot žēlsirdības medicīnu, nevis ņemt rokās stingrības ieročus. Katoliskā Baznīca, ar šo Ekumēnisko koncilu paceļot katoliskās patiesības lāpu, grib sevi parādīt kā visus mīlošu māti, labdabīgu, pacietīgu, žēlsirdības un labestības aizkustinātu par tās šķirtajiem bērniem”. Turpinot pāvests konstatē, ka tajā pašā virzienā norādīja arī svētīgais Pāvils VI, kurš, noslēdzot Koncilu, sacīja: “Mēs gribam īpaši norādīt, ka mūsu Koncila reliģija galvenokārt bija mīlestība. Senais stāsts par samarieti bija Koncila garīguma paradigma.  Simpātijas un apbrīnas straume izplūda no Koncila pār moderno cilvēku pasauli. Jā, norādot uz kļūdām, jo to pieprasa mīlestība ne mazāk kā patiesība, bet pret personām – tikai pamudinājums, cieņa un mīlestība. Nevis nomācoša diagnoze, bet iedrošinoši līdzekļi; nevis ļaunas nojautas, bet uzticības vēstījumi izceļoja no Koncila pretī mūsdienu pasaulei, kuras vērtības bija ne tikai respektētas, bet cienītas, tās centieni atbalstīti, tās vēlmes attīrītas un svētītas. Ir vēl kāda lieta, ko mums jāatklāj: visa šī doktrinārā bagātība ir vērsta vienā virzienā, proti, kalpot cilvēkam ikvienā stāvoklī, ikvienā vājībā, ikvienā nepieciešamībā”.

Ar pilnu bullas tekstu iespējams iepazīties internetā.

Foto: Vatikāna II koncila svinēšana svētā Pētera bazilikā Romā.

Draudzes lapiņa 06.12.2015