Esiet sveicināti mūsu mājas lapā !

RĪGAS SVĒTĀS TERĒZES NO BĒRNA JĒZUS ROMAS KATOĻU DRAUDZE

DIEVKALPOJUMI


Svētdienās Svētā Mise 11:00 (pirms tam – adorācija, iespēja saņemt gandarīšanas sakramentu)


Darbadienās Svētā Mise 8:15 (pirms tam laudes 7:50)


Sestdienās Svētā Mise 9:00 (kopā ar laudēm)


Lielajos svētkos, kas iekrīt darbadienās –
Svētā Mise 18:30


Adorācija sv.Terēzes draudzē

Euharistiskā Adorācija

Kas ir nepārtrauktā euharistiskā adorācija?

Nepārtrauktā euharistiskā adorācija ir Svētajā Euharistijā klātesošā Jēzus Kristus pielūgsme.

Dievnamos, kur notiek šāda adorācija, Euharistija tiek izstādīta speciālā ietvarā, ko sauc par monstranci.Cilvēki ierodas, lai lūgtos un pielūgtu Jēzu visas dienas garumā un daudzviet arī naktī. Kristus milzīgā mīlestība uz mums atklājās, kad Viņš tika sists krustā, lai izpirktu mūsu grēkus un pavērtu mums ceļu uz mūžīgo dzīvi. Viņš mīl mūs bez ierobežojumiem un dāvā mums sevi Euharistijas Svētajā Sakramentā. Vai gan mums varētu būt grūti pateicībā par šo dāvanu veltīt Viņam dažus mīlestības un pielūgsmes mirkļus?

Klosteros nepārtraukto adorāciju veic mūki un mūķenes. Draudzēs kopš divdesmitā gadsimta adorācijā kalpo brīvprātīgi laji. Atklājot Nepārtrauktās adorācijas kapelu sv. Pētera bazilikā Romā, svētīgais Jānis Pāvils II lūdzās, lai nepārtrauktās adorācijas kapelas būtu ikvienā draudzē visā pasaulē. Pāvests Benedikts XVI ieviesa laju nepārtraukto adorāciju visās piecās Romas diecēzēs.

Euharistiskā adorācija ir brīnišķīgs Dieva darbības instruments

Svētā Faustīne Kovaļska ir izteikusies, ka viņa  aicinājumu uz konsekrētu dzīvi esot sadzirdējusi septiņu gadu vecumā svētā Sakramenta priekšā. Svētā Elizabete Anna Setona un svētīgais Džons Henrijs Ņūmens konvertējās katolicismā pēc Euharistiskās adorācijas.

Euharistiskā adorācija māca mūs ikdienas līdzdalībai Svētās Mises upurī un regulārai svētās Komūnijas pieņemšanai.

Euharistiskā adorācija dod mums spēku savaldīt savas kaislības, lai mēs varētu attīrīt sevi no ikdienas grēkiem un izvairīties no smagākiem grēkiem, kam sava cilvēciskā vājuma dēļ esam pastāvīgi pakļauti.

Euharistiskais Kristus vēlas, lai mēs sekotu diviem tikumiem. Tie ir pazemība un mīlestība. Kad Dievs kļuva cilvēks, Viņš pazemojās tik ļoti, ka kļuva līdzīgs mums, kas esam Viņa radības. Taču, mājojot svētajā Euharistijā, Viņš atklājas tādā pazemībā, ko nav iespējams aprakstīt.

Kļūstot par cilvēku, Kungs atklāja mums arī savas mīlestības cildenumu: mīlēdams mūs, Viņš cieta un mira pie krusta. Esot Euharistijā, Viņš savu mīlestību uz mums apliecina pat tad, kad tiek ignorēts, apgānīts, kad Viņu pieņem nelabojami grēcinieki vai kad Viņu altāra priekšā iznes priesteri, kas paši iestiguši grēkos.

Pāvests Pāvils VI raksta, ka “pasaulē nav nekā mierinošāka par Euharistiju, nekas nav palīdzīgāks mūsu vēlmē iet svētuma ceļu”. Iemesls ir acīmredzams. Kristus, kurš atrodas svētajā Sakramentā, ir tas pats Jēzus, kurš deva drosmi saviem laikabiedriem zemes dzīves laikā Palestīnā. Tas ir tas pats Jēzus, kurš darīja brīnumus ne vien dziedinot slimos, bet pat modinot no miroņiem. Ja mēs ticam, tad Viņš arī šodien dara brīnumus – morālās pārveidošanas un svētdarīšanas brīnumus.

Svētā Euharistija, kas izstādīta baznīcā vai kapelā, ir draudzes, diecēzes, reliģiskās kopienas, Katoliskās baznīcas un visas cilvēces garīgais centrs.  Kāpēc tā? Tāpēc, ka tajā, ko mēs redzam kā maizi, ir dzīvais Jēzus Kristus, pasaules Pestītājs, “caur kuru visas lietas, arī mēs caur viņu” (1 Kor 8, 6).

 

Kā uzsākt adorācijas kalpošanu?

Uz šo kluso lūgšanu stundu, uz kuru Jēzus mūs aicina, varat ņemt līdzi savu lūgšanu grāmatu vai Svētos Rakstus. Varbūt jūs vienkārši vēlaties runāt ar Jēzu no sirds uz Sirdi; vai vēlaties klausīties, lai Viņš jūs uzrunā? Bieži izskan jautājums – kā labāk? Piedāvājam jums īsu kopsavilkumu no tēva Mārtiņa Vincenta Lučias grāmatām, kas ir tapušas ciešā sadarbībā ar Māti Terēzi.

Labs veids kā iesākt adorāciju, ir apliecināt savu ticību mūsu Kunga patiesajai klātbūtnei:  „Es ticu, ka Tu esi šeit!” Ar ticības pilnām acīm paraudzīsimies uz Jēzu Euharistijā! Jo Jēzus mūs mīl. Mazajā, baltajā Hostijā rodama visbrīnišķīgākā mīlestība, par kādu jebkad dzirdēts, jo Jēzus Svētajā Hostijā kļūst mazs, lai liktu pieaugt savai Dievišķajai dzīvei mūsos. Tā ir mīlestības apmaiņa. Viņam slāpst arī mūsu mīlestības.

Apzināsimies šo mirkli, kad pieņēmām mūsu Kunga aicinājumu atnākt uz vienu stundu Viņa klātbūtnē. Adorācija padara dziļāku vienotību ar Viņu. Šī klusā lūgšana ir attiecību padziļināšana ar Dievu. Tā ir saruna no sirds uz Sirdi. „Viņš ir šeit!” mēdza teikt Arsas prāvests, svētais Jānis Marija Vianejs. Lai labi lūgtos, nav nepieciešams daudz runāt. Mēs atveram Viņam savu sirdi.

Lai varētu atvērt savu sirdi Viņa klātbūtnē, mums jāuztic Viņam visas rūpes, jāieliek Viņa rokās visas savas raizes. Viņš ir šeit, lai izlietu pār jums savu žēlastību, atjaunotu jūsos cerību un piepildītu jūs ar savu mieru. Noslīguši pie Kunga kājām, mēs nedomājam par vakardienu vai rītdienu. Pielūgt Dievu nozīmē atzīt, ka esam pilnīgi atkarīgi no Viņa, ka bez Viņa neesam nekas, bet kopā ar Viņu esam mīlestības pārpilni, un mums ir viss, jo Viņš ir vīnakoks, bet mēs tā zari.

Adorācijas noslēgumā pateiksimies par šo īpašo stundu. Pateiksimies Jēzum par to, ka Viņš ir ar mums kopā savas mīlestības Sakramentā. Pateicības pilna lūgšana ir raksturīga visiem svētajiem. Tā lika viņiem aiz prieka dziedāt. Pateicība ir kā debesu mūzika. Arī mūsu pateicība, kas ir izteikta ar vienkāršiem vārdiem: „Es pateicos Jēzu, ka Tu esi šeit!” – atnesīs prieku mūsu dvēselei un sajūsminās Kunga sirdi!

Var teikt, ka jūs sajūsmināt Kunga sirdi pat tad, ja vēl neesat noskaņots uz mīlestību un uzticēšanos Viņam. Atcerieties, lai mīlētu Dievu, nav obligāti vajadzīgas jūtas, bet griba. Ja spējam pakļaut savu gribu Viņa gribai, tad šāda godināšana ir īpaši vērtīga Viņa priekšā.

Adorācijas stunda Vissvētākā Sakramenta priekšā ir arī veids, kā pateikties par Svētās Euharistijas dāvanu iepriekšējā Svētajā Misē un sagatavoties nākamai Misei. Jēzum slāpst mūsu tuvuma. Viņš vēlas par mums rūpēties vēl vairāk. Jo Jēzus saka: „Metiet visas raizes uz Viņu, jo Viņš par mums rūpējas.”

Jēzum slāpst pēc mūsu mīlestības stundas pielūgsmes klusumā:

”Jā, Jēzus ir izslāpis vairāk kā jebkad, jo starp šīs pasaules mācekļiem Viņš sastop tikai nepateicīgos un vienaldzīgos. Un pat starp saviem mācekļiem Viņš, diemžēl, reti atrod sirdis, kas bez noteikumiem atdotos Viņa bezgalīgās mīlestības maigumam.” Tā saka Svētā Terēze no Bērna Jēzus.

Katoļu Baznīcas katehisms par adorāciju – pielūgsmi

Pielūgsme ir reliģijas tikuma pirmā darbība. Pielūgt Dievu nozīmē atzīt Viņu kā Dievu, Radītāju un Pestītāju, Kungu un visa pastāvošā Saimnieku, bezgalīgo un žēlsirdīgo Mīlestību. “Tev būs pielūgt Kungu, savu Dievu, un Viņam vienam kalpot,” saka Jēzus ( Lk 4, 8), atsaukdamies uz Atkārtotā likuma grāmatu ( At 6, 13). (KBK 2096)

Pielūgt Dievu nozīmē absolūtā bijībā un padevībā atzīt, ka “radība nav nekas”, ka tā pastāv tikai, pateicoties Dievam. Pielūgt Dievu nozīmē sekot Marijas paraugam, kas dziedāja Magnificat, – teikt un slavēt Dievu, kā arī nostādīt sevi savā pazemīgajā stāvoklī. To mēs darām kā Marija, apliecinot ar pateicību, ka Viņš ir darījis lielas lietas un svēts ir Viņa vārds (sal. Lk 1, 46–49). Vienīgā Dieva pielūgsme atbrīvo cilvēku no ieslēgšanās pašam sevī, no verdzības grēkam un pasaules elkdievības. (KBK 2097)

Pielūgsme ir pirmā stāja, kuru ieņem cilvēks, kas Radītāja priekšā atzīst sevi par radību. Tā cildina Kunga, kurš mūs radījis, diženumu, (sal. Ps 95, 1–6) un Pestītāja, kurš mūs atbrīvo no ļaunuma, visvarenību. Šī stāja ir cilvēka gara noliekšanās “godības Karaļa” priekšā (sal. Ps 24, 9–10), šī stāja apliecina arī cieņas pilnu klusumu Dieva priekšā, kurš “vienmēr [..] ir lielākais” (Sv. Augustīns, Enarratio in Psalmum 62, 16: CCL 39, 804 (PL36, 758). Trīskārt svētā un vismīlošā Dieva pielūgsme attīsta cilvēkā pazemību un piešķir drosmi mūsu neatlaidīgajiem lūgumiem. (KBK 2628)

 

 


Es vēlos atbilst žēlastībām, ko Jēzus vēlas man dot.

Sv. Terēze no Bērna Jēzus